Jautājumi un atbildes par Migrācijas un patvēruma paktu

Komisija 2020. gada septembrī nāca klajā ar Migrācijas un patvēruma paktu. Līdztekus nenormatīvām iniciatīvām pakts iezīmē jaunu sākumu migrācijas pārvaldībā. Trīs gadus vēlāk Eiropas Parlaments un Padome panāca politisku vienošanos par pieciem galvenajiem tiesību aktiem, kas bija vēsturisks pavērsiens. Pavisam Eiropas Parlaments ir pieņēmis 10 jaunus tiesību aktus. Viss reformu kopums radīs jaunu juridisko pamatu taisnīgākai un efektīvākai migrācijas pārvaldībai. Ir panākta vienošanās par šādu savstarpēji saistītu tiesību aktu kopumu:

Vēl nav pieņemti divi tiesību aktu priekšlikumi:

^{[1] Politiskā vienošanās tika panākta 2023. gada decembrī.}

^{[2] Politiskā vienošanās tika panākta 2021. gada maijā.Pārskatītā direktīva stājās spēkā 2021. gada 27. novembrī.}

Skrīninga regulā ir paredzēti vienoti noteikumi ES, lai nodrošinātu, ka personām, kas nelikumīgi ieceļo teritorijā, tiek veiktas identitātes, drošības, veselības un neaizsargātības pārbaudes un tās tiek novirzītas uz attiecīgo procedūru (robežprocedūru, parasto patvēruma procedūru vai atgriešanas procedūru). Skrīnings attiecas arī uz personām Šengenas zonā, kuras būtu izvairījušās no pārbaudēm pie ārējām robežām.

Dalībvalstu iestādēm būs jāveic obligātas sākotnējās veselības un neaizsargātības pārbaudes, kā arī identitātes un drošības pārbaudes visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi šķērso ES robežas, ja viņi tiks aizturēti pie ārējām robežām vai teritorijā. Veikšanas laiks būs ierobežots — skrīnings pie ārējām robežām jāveic 7 dienu laikā, bet skrīnings teritorijā — 3 dienu laikā. Šis skrīnings stiprinās drošību Šengenas zonā, jo tas nodrošinās, ka neatbilstīgie migranti, kas tiek pārbaudīti, nerada nekādus draudus iekšējai drošībai. Tas palīdzēs arī aizsargāt sabiedrības veselību un nodrošināt migrantiem ārstēšanu steidzamu vai būtisku vajadzību gadījumā.

Sagatavošanās īstenošanai sāksies jau tagad, dalībvalstīm izveidojot vajadzīgo infrastruktūru, iegādājoties vajadzīgo aprīkojumu un pielāgojot savus spēkā esošos noteikumus. Šī regula attieksies uz visām Šengenas valstīm, proti, visām ES dalībvalstīm, izņemot Īriju, kā arī uz četrām Šengenas asociētajām valstīm, proti, Norvēģiju, Lihtenšteinu, Šveici un Islandi.

Ar jauno Eurodac regulu tiks paplašināta ES identifikācijas datubāze, palīdzot iestādēm risināt neatbilstīgas migrācijas problēmu, izsekot sekundāro kustību un uzlabot neatbilstīgo migrantu atgriešanu.

Dalībvalstīm būs pienākums Eurodac reģistrēt šādas personu kategorijas:  patvēruma meklētāji; personas, kas nelikumīgi šķērsojušas ES ārējo robežu; personas, kas izkāpušas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijas, kā arī personas, par kurām konstatēts, ka tās nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā; personas, kas reģistrējušās uzņemšanas procedūrai saskaņā ar Pārmitināšanas regulu; personas, kas pārmitinātas saskaņā ar valsts shēmu; un pagaidu aizsardzības saņēmēji. Tas palīdzēs atvieglot personu identificēšanu un sniegs iestādēm vairāk informācijas, kas ļautu paātrināt patvēruma procedūras un labāk atklāt sekundāro kustību.

Pēc skrīninga, ja persona lūdz patvērumu , tās pieteikums ir jāizskata saskaņā ar robežprocedūru. Robežprocedūra ir paātrinātas patvēruma procedūras veids.

Ja pieteikuma iesniedzējs ir tādu valstu valstspiederīgais, kurās ir zems starptautiskās aizsardzības atzīšanas līmenis, tad robežprocedūra tiks piemēros ierobežotam skaitam gadījumu, kas stingri noteikti tiesību aktos; Pārējām personām tiks piemērota parastā patvēruma procedūra.

Robežprocedūru piemēros uz ierobežotu laiku. Tā var ilgt tikai 12 nedēļas (3 mēnešus). Šo laiku var pagarināt līdz 16 nedēļām, ja pieteikuma iesniedzējs tiek pārcelts uz citu dalībvalsti. Tas dod pietiekami daudz laika, lai pienācīgi izvērtētu gadījumus, kuriem principā nevajadzētu būt sarežģītiem, nodrošinot, ka personas, kurām nav likumīgu uzturēšanās tiesību, var tikt atgrieztas ātrāk un cieņpilni. Tomēr robežprocedūru nevajadzētu piemērot vai nevajadzētu pārtraukt tās piemērošanu, ja iestāde, izskatot pieprasījumu, uzskata, ka lieta ir pārāk sarežģīta vai varētu būt labi pamatota.

Ja šo 12–16 nedēļu laikā lēmums netiks pieņemts, pieteikuma iesniedzējus nosūtīs uz parasto patvēruma procedūru un atļaus ieceļot dalībvalsts teritorijā.

Ja pieteikums tiek noraidīts patvēruma robežprocedūrā, trešās valsts valstspiederīgais tiek pārsūtīts uz atgriešanas robežprocedūru. Šī procedūra var ilgt ne vairāk kā 12 nedēļas, lai ātri atgrieztu personas, kurām nav tiesību uzturēties ES.

Robežprocedūras laikā tiks piemēroti visi nepieciešamie aizsardzības pasākumi un garantijas.

Jānodrošina pienācīga uzņemšanas kapacitāte: reforma gādās par to, lai netiktu pieļauta pārapdzīvotība. Ar to tiek ieviests jēdziens “pienācīga kapacitāte”, lai robežprocedūru padarītu pārvaldāmu, nodrošinot paredzamību iestādēm. Visām dalībvalstīm būs jāspēj uzņemt noteiktu skaitu patvēruma meklētāju uz procedūru laiku atbilstīgos apstākļos. Kad ir izsmelta attiecīgās dalībvalsts pienācīgā kapacitāte, attiecīgajai dalībvalstij vairs nav pienākuma robežprocedūrā iesaistīt papildu personas; tā vietā dalībvalsts var novirzīt pieteikuma iesniedzējus uz paātrināto procedūru tās teritorijā.

Jēdziens “pienācīgā kapacitāte” nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāizveido tāda uzņemšanas spēja un cilvēkresursi, tostarp kvalificēts un labi apmācīts personāls, kas vajadzīgi, lai jebkurā brīdī izskatītu noteiktu pieteikumu skaitu un izpildītu atgriešanas lēmumus.

Lai gan robežprocedūra parasti būtu jāveic pie robežas vai tranzīta zonās, dalībvalstīm būs rīcības brīvība veikt robežprocedūru vietās to teritorijā.

Pamattiesības ir jāievēro vienmēr. Dalībvalstīm īstenojot ES tiesību aktus, piemēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartu. EUAA un Komisija pievērsīs īpašu uzmanību robežprocedūras apstākļiem. Vajadzības gadījumā Komisija var pieprasīt EUAA veikt ad hoc uzraudzību saskaņā ar Aģentūras jauno uzraudzības mehānismu. Ja nepilngadīgo un viņu ģimenes locekļu uzņemšanas apstākļi nav piemēroti, robežprocedūra ģimenēm ar nepilngadīgajiem būs jāaptur, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu.

Pat labi sagatavotām sistēmām ir vajadzīga sistēma, lai risinātu ārkārtas situācijas, piemēram, krīzes vai nepārvaramas varas situācijas. Krīzes un nepārvaramas varas regula nodrošina stabilu un paredzamu Savienības līmeņa sistēmu krīzes vai nepārvaramas varas situāciju pārvaldībai ar pastiprinātu solidaritātes komponentu, kas nodrošina visu iesaistīto dalībvalstu vajadzību apmierināšanu, kā arī procesuālas atkāpes dalībvalstīm.

Ir paredzētas arī atkāpes, lai ņemtu vērā konkrēto instrumentalizācijas situāciju, nodrošinot dalībvalstīm stabilus un mērķorientētus līdzekļus mūsu ārējo robežu aizsardzībai, vienlaikus saglabājot piekļuvi patvērumam un pamattiesību ievērošanu.

Patvēruma procedūras regula ievieš skaidrus un stingrus noteikumus par pieteikuma iesniedzēju pienākumiem patvēruma procedūras laikā: sniegt informāciju pieteikuma reģistrēšanai (tostarp biometriskie dati reģistrācijai Eurodac); iesniegt pieteikumu 21 dienas laikā pēc reģistrācijas; palikt dalībvalstī, kurā pieteikuma iesniedzējam jābūt saskaņā ar Patvēruma un migrācijas pārvaldības regulu; sadarboties ar iestādēm visos procedūras posmos.

Minēto pienākumu neizpilde rada smagas sekas, jo īpaši to, ka dažos gadījumos iestādes pieteikumu uzskatīs par netieši atsauktu.

Turpmāka pieteikuma darbības joma ir paplašināta: saskaņā ar Patvēruma procedūras regulu par turpmāku pieteikumu uzskatāms tāds pieteikums, kas iesniegts jebkurā dalībvalstī (un ne tikai tajā pašā dalībvalstī, kā tas ir pašlaik) pēc tam, kad lēmums par iepriekšējo pieteikumu ir kļuvis galīgs. Ja pieteikumā nav jaunu elementu, tas būtu jānoraida kā nepieņemams; ja jauni elementi ir, tas būtu jāizskata paātrinātajā procedūrā (vai, pēc izvēles, robežprocedūrā). Visbeidzot, pastāv izņēmumi no tiesībām palikt teritorijā procedūras administratīvajā posmā un pārsūdzības laikā attiecībā uz turpmākiem pieteikumiem.

Reforma rada jaunus aizsardzības pasākumus patvēruma meklētājiem un neaizsargātām personām, jo īpaši nepilngadīgajiem un ģimenēm ar bērniem. Ar to ievieš bezmaksas juridiskās konsultācijas visiem pieteikuma iesniedzējiem visās patvēruma procedūrās, tostarp atbildības noteikšanas procedūrā, un tā stiprina tiesības uz informāciju.

Proti:

• pieteikuma iesniedzējiem ir jaunas un pastiprinātas tiesības saņemt informāciju par visiem jaunajiem tiesību aktiem, lai pieteikuma iesniedzēji izprastu savas tiesības, pienākumus un savu pienākumu neizpildes sekas;
• tiesības saņemt informāciju ir pamatotas ar jaunām tiesībām uz bezmaksas juridiskām konsultācijām visiem patvēruma meklētājiem procedūras administratīvajā posmā. Tas attiecas uz visām procedūrām, tostarp robežprocedūru un procedūru, ar ko nosaka dalībvalsts atbildību par patvēruma pieteikumu. Pārsūdzības posmā visiem pieteikuma iesniedzējiem arī turpmāk būs tiesības saņemt advokāta palīdzību un pārstāvību;
• agrāka neaizsargātības un īpašu procesuālu vajadzību noteikšana;
• jaunas garantijas nepilngadīgajiem: pienākums izmantot daudzdisciplīnu pieeju (tostarp psihologus, pediatrus, sociālos darbiniekus u. c.) vecuma noteikšanai, lai līdz minimumam samazinātu intruzīvas medicīniskās pārbaudes, kuras var izmantot tikai tad, ja pirmais daudzdisciplīnu novērtējums nav pārliecinošs; jauni pienākumi visos pakta instrumentos, lai nodrošinātu, ka visiem nepavadītiem nepilngadīgajiem nekavējoties tiek iecelts pārstāvis, kas rūpējas par bērna interesēm, tostarp tā labklājību (pagaidu pārstāvis tiek iecelts nekavējoties, pat ja nepilngadīgais neiesniedz patvēruma pieteikumu, bet pastāvīgs pārstāvis — 15 dienu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas, paredzot 1 pārstāvi uz 30 nepavadītiem nepilngadīgajiem); jauni noteikumi, lai novērstu bērnu pazušanu (pirkstu nospiedumu noņemšana no 6 gadu vecuma). Izglītības pieejamība ir jānodrošina pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas.
• Plašākas iespējas pieteikuma iesniedzējiem apvienoties ar ģimeni citās dalībvalstīs: stingrāki ar ģimeni saistītie atbildības kritēriji, ģimenes lietām jāpiešķir prioritāte, un noteikti jauni pienākumi attiecībā uz ģimenes locekļu meklēšanu. Lai šie noteikumi būtu efektīvi, pieteikuma iesniedzējam būs jāsniedz visa pieejamā informācija pirmās ieceļošanas dalībvalstī.
• Labāki aizsardzības pasākumi attiecībā uz pamattiesību ievērošanu, jo dalībvalstīm ir pienākums izveidot neatkarīgu mehānismu pamattiesību uzraudzībai sākotnējās pārbaudes un patvēruma robežprocedūras laikā.

Kvalifikācijas regulas izpratnē bēglis ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valstspiederības valsts un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt šīs valsts aizsardzību. Šī definīcija attiecas arī uz bezvalstnieku, kurš, atrodoties ārpus iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts to pašu minēto iemeslu dēļ, nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.

Pirmo reizi Savienībā būs izveidots pastāvīgs obligātas solidaritātes mehānisms. Neviena dalībvalsts, tai saskaroties ar spiedienu, netiks atstāta viena pati. Tajā pašā laikā katras dalībvalsts ieguldījums solidaritātes centienos būs elastīgs, un tās varēs izvēlēties demonstrētās solidaritātes veidu. Sistēma ietvers arī efektīvus noteikumus sekundārās kustības atklāšanai un novēršanai.

Lai izlemtu, kas gūst labumu no solidaritātes, Komisija novērtē, kuras dalībvalstis saskaras ar migrācijas spiedienu vai kuras saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju.

Migrācijas spiedienu galvenokārt nosaka liels skaits ieceļotāju (vai tā risks) vai pieteikumi, kas radīs nesamērīgus pienākumus (t. i., tāpēc, ka šai dalībvalstij būs pienākums izskatīt lielu skaitu pieteikumu) labi sagatavotā sistēmā.

Ievērojamā migrācijas situācijā ņem vērā trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku pašreizējās un iepriekšējās ikgadējās ieceļošanas kumulatīvo ietekmi. Ievērojamā migrācijas situācijā noteicošais faktors ir nevis ieceļotāju skaits (tam nav jābūt lielam), bet gan to kumulatīvā ietekme, jo šīs kumulatīvās ietekmes dēļ labi sagatavota dalībvalsts varētu sasniegt savas spēju robežas. Tas varētu notikt, piemēram, dalībvalstīs, kuras laika gaitā saskaras ar sekundāro kustību.

Katru gadu līdz 15. oktobrim Komisija pieņems:  ikgadējo ziņojumu, kurā novērtēta migrācijas situācija; īstenošanas lēmumu, ar ko nosaka, vai konkrētā dalībvalsts nākamajā gadā ir pakļauta migrācijas spiedienam vai migrācijas spiediena riskam, vai arī tā saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, un priekšlikumu Padomes īstenošanas aktam, kurā norādīts pārcelšanas gadījumu skaits un finansiālie solidaritātes ieguldījumi, kas nepieciešami nākamajam gadam. Sagatavojot gada ziņojumu, Komisijai ir jāņem vērā virkne kvalitatīvu un kvantitatīvu rādītāju. To skaitā ir: to personu skaits, kas izkāpušas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām; starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaits; to personu skaits, uz kurām attiecas robežprocedūra; pagaidu aizsardzības saņēmēju skaits. Pie kvalitatīviem rādītājiem pieder instrumentalizācijas situācijas, neatļautas kustības mērogs un tendences.

Attiecībā uz katrā gadījumā pieejamo atbalstu:

1) dalībvalstis, kuras saskaras ar migrācijas spiedienu, var saņemt atbalstu pārcelšanas, finansiālu ieguldījumu vai alternatīvu solidaritātes pasākumu veidā (t. i., atbalstu personālam un palīdzību natūrā). Tās var arī saņemt pilnīgu vai daļēju solidaritātes solījuma samazinājumu.

2) dalībvalstis, kas saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, var saņemt tikai to solīto solidaritātes ieguldījumu daļēju vai pilnīgu samazinājumu.

Dalībvalstis, kas saskaras ar “ievērojamu migrācijas situāciju”, var pieprasīt daļēju vai pilnīgu savu solidaritātes ieguldījumu samazinājumu. Procedūra ir līdzīga spiediena skartajām dalībvalstīm.

1. Ja Komisija dalībvalsti iepriekš ir atzinusi par tādu, kas saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, dalībvalstij ir jāiesniedz Komisijai pieprasījums, kurā ietverta informācija.
2. Ja dalībvalsts nav iepriekš identificēta, informācija, kas tai jāiesniedz, ir detalizētāka (jo dalībvalstij ir jāpamato, kāpēc tā saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju). Komisija novērtē informāciju un izlemj, vai dalībvalsts saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju.
3. Visbeidzot, Padome atļauj dalībvalstij veikt pilnīgu vai daļēju samazinājumu pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu, kurā secināts, ka konkrētā dalībvalsts saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju.

Katru gadu Komisija ierosinās izveidot “solidaritātes rezervi”, kurā gada vajadzības tiks noteiktas absolūtā izteiksmē: kopējais pārcelšanas gadījumu skaits un kopējais finansiālo ieguldījumu apjoms.

Regulā ir paredzētas minimālās robežvērtības, kuras attiecas uz pārcelšanu un finansiālajiem ieguldījumiem, kas Komisijai jāievēro, aprēķinot vajadzības attiecīgajam gadam, un tās ikgadējā priekšlikumā Padomes īstenošanas aktam. Šīs minimālās gada robežvērtības Savienības līmenī ir 30 000 pārcelšanas gadījumi un 600 miljoni EUR finansiālo ieguldījumu. Tomēr Komisija var ierosināt lielāku skaitu un apjomu. Aprēķinot vajadzības, Komisijai ir jāņem vērā nākamajā gadā prognozētie ieceļotāji, pamatojoties arī uz iepriekšējā gada vajadzībām. Aprēķinā jāņem vērā arī tas, ka dalībvalstīm, kas gūs labumu no rezerves, nav pienākuma veikt savus solītos solidaritātes ieguldījumus.

Ja, ņemot vērā visus šos faktorus, Komisija ierosina lielākus pārcelšanas gadījumu un finansiālo ieguldījumu skaitļus nekā regulā noteiktās minimālās robežvērtības, Komisijai ir jāievēro regulā noteiktā attiecība starp pārcelšanas gadījumu skaitu un finansiālajiem ieguldījumiem, lai nodrošinātu visu solidaritātes pasākumu līdzvērtību. Šī attiecība ir 1 pārcelšanas gadījums uz 20 000 EUR.

Tikai izņēmuma gadījumos Komisija var ierosināt skaitļus, kas ir mazāki par robežvērtību. Komisijas priekšlikumā būs arī norāde par to, kāds būtu katras ieguldītājas dalībvalsts “taisnīgais sadalījums” solidaritātes pasākumos, pamatojoties uz katras valsts IKP un iedzīvotāju skaitu.

Šo priekšlikumu izmanto par pamatu dalībvalstu solījumiem sniegt to konkrētos ieguldījumus. Šie ieguldījumi var izpausties kā pārcelšana, finansiāli ieguldījumi vai palīdzība natūrā. Visām dalībvalstīm ir pienākums sniegt ieguldījumu, pamatojoties uz savu taisnīgo sadalījumu, bet tām ir pilnīga rīcības brīvība izvēlēties kādu no trim solidaritātes pasākumu veidiem vai to kombināciju. Ja dalībvalsts izvēlas apsolīt palīdzību natūrā, šī palīdzība tiks izteikta naudā, lai varētu apstiprināt atbilstību obligātajam taisnīgajam sadalījumam.

Patvēruma migrācijas pārvaldības regulā ir arī paredzēta iespēja daļu no solidaritātes rezerves iezīmēt dalībvalstīm, kurām ir ārējās jūras robežas un kuras ir pakļautas spiedienam saistībā ar lielo ieceļotāju skaitu sakarā ar izkāpšanu krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām. Visi šie elementi būs jāatspoguļo Komisijas priekšlikumā Padomes īstenošanas aktam.

Padome, pieņemot Komisijas priekšlikumu, būs tā, kas noteiks kopējo pārcelšanas gadījumu skaitu un finansiālos ieguldījumus gadam, tostarp iespējamo solidaritātes rezerves iezīmēšanu dalībvalstīm, kuras ir pakļautas spiedienam saistībā ar lielo ieceļotāju skaitu meklēšanas un glābšanas operāciju gadījumos.

Pārcelšanas gadījumu kopējo skaitu un finansiālo ieguldījumu kopapjomu izmanto kā atsauces skaitļus, lai aprēķinātu katras dalībvalsts ieguldījumu saskaņā ar taisnīgo sadalījumu. Tā kā tām ir pilnīga rīcības brīvība izvēlēties starp dažādiem solidaritātes veidiem, nav sagaidāms, ka konkrētajā gadā tiks sasniegti abi skaitļi (t. i., nebūs 30 000 pārcelšanas gadījumu un 600 miljoni EUR finansiālo ieguldījumu). Tomēr regulā un Padomes īstenošanas aktā, ar ko izveido solidaritātes rezervi, noteiktajam kopējam pārcelšanas gadījumu skaitam ir būtiskas juridiskas sekas, jo Savienībai ir pienākums katru gadu ievērot noteiktu “cilvēka solidaritātes” minimumu, proti, vai nu veicot pārcelšanas, vai atbildības izlīdzināšanu. Šis minimums ir lielākais no diviem skaitļiem — 60 % no kopējā pārcelšanas gadījumu skaita, kas norādīts Padomes lēmumā, ar ko izveido ikgadējo solidaritātes rezervi, vai 30 000 pārcelšanas gadījumu.

Komisija ņems vērā pieredzi, kas gūta no brīvprātīgā solidaritātes mehānisma, saskaņā ar kuru pārcelšana notika brīvprātīgi no pirmās ieceļošanas valstīm uz citām dalībvalstīm.

Ja kāda dalībvalsts ir pakļauta spiedienam, svarīgs pasākums, lai mazinātu šo spiedienu, ir samazināt to patvēruma pieteikumu skaitu, kuri attiecīgajai dalībvalstij ir jāizskata (t. i., dalībvalsts, kas ir pakļauta spiedienam, tiek atbrīvota no atbildības par noteiktu skaitu patvēruma meklētāju). AMMR paredz divas iespējas, kā samazināt dalībvalsts, kas ir pakļauta spiedienam, atbildību par noteiktu skaitu patvēruma meklētāju:

1. Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārcelšana uz citām dalībvalstīm. Šajā gadījumā pieteikuma iesniedzējs, par kuru ir atbildīga dalībvalsts, kas ir pakļauta spiedienam, tiek pārsūtīts uz citu dalībvalsti, kas tad kļūs atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
2. Samazināt to pieteikuma iesniedzēju skaitu, kuri jāsūta atpakaļ uz dalībvalsti, kas pakļauta spiedienam, izmantojot “atbildības izlīdzināšanu”. Šis pasākums attiecas uz personām, kuru patvēruma pieteikumi būtu bijis jāizskata dalībvalstij, kas ir pakļauta spiedienam, bet kuri ir pārcēlušies uz citu dalībvalsti neatļautā* veidā. Saskaņā ar atbildības noteikumiem šie pieteikuma iesniedzēji būtu jānosūta atpakaļ uz dalībvalsti, kas ir pakļauta spiedienam. Tomēr dalībvalsts, kurā pieteikuma iesniedzējs fiziski atrodas, uzņemas atbildību izskatīt patvēruma pieteikumu, nevis pārsūtīt pieteikuma iesniedzēju atpakaļ uz dalībvalsti, kas ir pakļauta spiedienam. Piemēram: A valsts tā vietā, lai pēc lūguma pārceltu 20 personas no B valsts, var izvēlēties pārņemt atbildību par 20 personām, kuras A valstī jau atrodas, bet par kurām parasti būtu atbildīga B valsts un kuras A valsts parasti varētu atgriezt B valstī. Tas tiks uzskatīts par solidaritātes izpausmi.

Tā kā abu pasākumu mērķis ir samazināt to pieteikuma iesniedzēju skaitu, par kuru patvēruma pieteikumiem būtu jāatbild dalībvalstij, kura ir pakļauta spiedienam, šos divus pasākumus — pārcelšanu un atbildības izlīdzināšanu — sauc par “cilvēku solidaritāti”.

Lai gan obligāta pārcelšana nav paredzēta, dažos gadījumos “atbildības izlīdzināšana” var būr obligāta, tostarp, ja pārcelšanas solījumi nav pietiekami, lai segtu pārcelšanas vajadzību minimumu (lielākais no diviem skaitļiem — 30 000 vai 60 % no pārcelšanas vajadzībām, ko Padome noteikusi savā lēmumā, ar ko izveido ikgadējo solidaritātes rezervi). Tādējādi dalībvalstīm, kuras ir pakļautas spiedienam, būs garantija, ka tās saņems “cilvēku solidaritāti”, t. i., tiks atvieglota atbildība par noteiktu skaitu patvēruma meklētāju. Tomēr, tā kā atbildības izlīdzināšana var attiekties tikai uz pieteikuma iesniedzējiem, kas jau atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura piemēro izlīdzināšanu, ja dalībvalstij tās teritorijā nav pieteikuma iesniedzēju izlīdzināšanas veikšanai, šai dalībvalstij nevar prasīt veikt izlīdzināšanu.  Turklāt nevienai dalībvalstij nav pienākuma veikt izlīdzināšanu attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kas pārsniedz viņu taisnīgo sadalījumu. Gan pārcelšanu, gan atbildības izlīdzināšanu pārraudzīs Komisijas solidaritātes koordinators.

Pieteikuma iesniedzēju pienākumi ir padarīti skaidrāki un stingrāki.

Ja pieteikuma iesniedzējs neatļauti pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, AMMR ir paredzēta iespēja personu pārsūtīt no dalībvalsts, kurā persona fiziski atrodas, uz dalībvalsti, kurā personai ir likumīgi jāatrodas. Šo nodošanu sauc par “atpakaļuzņemšanas procedūru”.

No ilgas un sarežģītas procedūras, kuras pamatā ir pieprasījumi starp dalībvalstīm un apliecinājumu un pierādījumu apmaiņa, atpakaļuzņemšanas procedūra kļūs par vienkāršu paziņošanas procedūru. Tas nozīmē, ka dalībvalsts, kurā persona atrodas bez jebkāda (juridiska) iemesla, var vienkārši informēt atbildīgo dalībvalsti un ātri pieņemt pārsūtīšanas lēmumu.

Atbildība netiks nodota, ja atpakaļuzņemšanas paziņojums netiek nosūtīts laikus (ko dara dalībvalsts, kuras teritorijā persona atrodas). Tas nozīmē, ka dalībvalsts jebkurā laikā var paziņot par personas klātbūtni un attiecīgi organizēt tās pārsūtīšanu.

ES veido īpaši pielāgotas visaptverošas partnerības ar galvenajām partnervalstīm, koncentrējoties uz vairākām sadarbības jomām, piemēram, ekonomiku, tirdzniecību, zaļo enerģiju un digitālo jomu, kā arī migrācijas pārvaldību un drošību.

Tās papildina rīcības plāni migrācijas problēmu risināšanai, izmantojot visa maršruta pieeju.

Turklāt tiek īstenoti citi instrumenti, piemēram, kontrabandas apkarošanas operatīvās partnerības ar galvenajām partnervalstīm (t. i., Rietumbalkāniem, Maroku un Tunisiju), ar pasākumiem, lai palielinātu sadarbību un reaģētu uz problēmām, kas saistītas ar migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgu migrāciju uz Eiropu no tranzītvalstīm. Šos pasākumus atbalsta arī iniciatīvas un darbības, kas mazina neatbilstīgu izceļošanu, piemēram, plašāki likumīgi ceļi uz Eiropu, īstenojot talantu partnerības, pastiprināti aizsardzības un patvēruma mehānismi partnervalstīs, nodrošinot atgriešanas un reintegrācijas iespējas no tranzīta valstīm un risinot migrācijas pamatcēloņus.

ES 2023. gada novembrī izveidoja Globālo aliansi migrantu kontrabandas apkarošanai, lai stiprinātu sadarbību ar partnervalstīm neatbilstīgas migrācijas novēršanas, reaģēšanas, aizsardzības un tās alternatīvu jomā. Tas ir svarīgs solis, lai kopā ar mūsu partneriem cīnītos pret migrantu kontrabandu. Lai cīnītos ar tīklu, ir nepieciešams tīkls. 

Turklāt pašlaik tiek īstenoti daudzi dažādi projekti migrantu kontrabandas apkarošanai. Kopējās operatīvās partnerības projekti apvieno tiesībaizsardzības un tiesu iestādes, lai attīstītu spējas vērsties pret noziedzīgajiem tīkliem, un informācijas un izpratnes veicināšanas projekti informē par neatbilstīgas migrācijas risku un piedāvā informāciju par legālās migrācijas alternatīvām.

Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu, lai uzlabotu savu tiesisko regulējumu ar direktīvu, ar ko nosaka noteikumu minimumu, lai novērstu un apkarotu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās Savienībā atbalstīšanu. Ar to iepazīstināja 2023. gada novembra Starptautiskajā konferencē par globālu aliansi migrantu kontrabandas apkarošanai. Direktīvas pieci mērķi ir šādi:

1. efektīvi apkarot organizētās noziedzības tīklus;
2. saskaņoti sodi, kas atspoguļo nodarījuma smagumu;
3. uzlabot jurisdikcijas tvērumu;
4. stiprināt dalībvalstu resursus un spējas;
5. uzlabot datu vākšanu un ziņošanu.

Priekšlikumam regulai par policijas sadarbības uzlabošanu saistībā ar migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanu, atklāšanu un izmeklēšanu un par Eiropola atbalsta uzlabošanu tādu noziegumu novēršanā un apkarošanā un par regulas grozīšanu, kas ir daļa no jaunajiem tiesību aktiem kontrabandas apkarošanas jomā, ir šādi konkrēti mērķi:

1. stiprināt aģentūru sadarbību migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības jomā;
2. stiprināt migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības apkarošanas vadību un koordināciju ES līmenī;
3. uzlabot informācijas apmaiņu par migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību;
4. pastiprināt dalībvalstu resursus migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai;
5. palielināt Eiropola atbalstu migrantu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai, izmantojot operatīvas darba grupas un izvietojot Eiropola darbiniekus operatīvā atbalsta sniegšanai.

Lai sasniegtu šos mērķus, Komisija ir arī ierosinājusi palielināt Eiropola finanšu resursus un cilvēkresursus, lai reaģētu uz operatīvajām vajadzībām un novērstu konstatētās nepilnības.

Migrācija ir globāla realitāte un neatņemama daļa no ES padziļinātajām attiecībām ar partneriem visā pasaulē. Komisija saskaņā ar Eiropas komandas pieeju ir konsekventi sadarbojusies ar starptautiskajiem partneriem, lai novērstu migrācijas pamatcēloņus, apkarotu migrantu kontrabandu un veicinātu likumīgu ceļu izmantošanu.

Likumīgas migrācijas attīstīšanai ir jāiet roku rokā ar pastiprinātu sadarbību atpakaļuzņemšanas jomā. Funkcionējošas patvēruma un migrācijas sistēmas ietvaros ir jāatgriež tie, kuriem nav likumīgu tiesību uzturēties Eiropā. ES atgriešanas koordinators šajā jautājumā cieši sadarbojas ar dalībvalstīm augsta līmeņa tīklā atgriešanas jautājumos.

Ar daudzām izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm ceļā uz ES tiek izstrādāta jauna paradigma, kuras pamatā ir visaptverošas partnerības, tostarp nesen tika izstrādātas iniciatīvas ar Tunisiju, Mauritāniju un Ēģipti. Saskaņā ar šo jauno pieeju migrācijas aspekts — līdztekus citām svarīgām jomām, piemēram, ekonomika un tirdzniecība, ieguldījumi zaļajā enerģijā, drošība un cilvēku savstarpējās attiecībās,— ir ciešās sadarbības ar mūsu partnervalstīm neatņemama sastāvdaļa. ES un tās dalībvalstis ir pasaulē lielākās līdzekļu devējas bēgļu atbalstam un lielākās attīstības palīdzības sniedzējas. Visaptverošās partnerības papildina “visa maršruta pieeja”, kas aptver visus aspektus, sākot no neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņu risināšanas līdz sadarbībai citos migrācijas un robežu pārvaldības un robežu aspektos (Rīcības plāni Vidusjūras centrālajai daļai, Rietumbalkāniem, Vidusjūras rietumu daļai un Atlantijas okeānam, Vidusjūras austrumdaļas maršrutiem).